Ne katrs, kurš ienāk mājā ar smaidu, patiešām nāk ar labiem nodomiem. Un ne visi, kas sevi sauc par radiem, aiz sevis atstāj siltumu un gaismu.
Mājas nav tikai sienas un jumts virs galvas. Tā ir mūsu pasaulīte, kurā atklājas tas, kas esam patiesībā. Tur mēs atpūšamies ne tikai fiziski, bet arī iekšēji. Tur nav jāizskaidro, kāpēc tu klusē vai smaidi. Mājas ļauj vienkārši būt — savā tempā, savā mierā, savā sajūtā.
Un, ja kāds ienāk šajā telpā ar savu skatījumu, ar savām gaidām un vēlmi visu vadīt pēc sava prāta, pat ja viņš saka: “Es taču esmu tavējais,” — kādā brīdī nākas uzdot sev jautājumu: kas tev šobrīd svarīgāk — saglabāt to, kas ierasts, vai sargāt to, kas tev dārgs?
Ne katrs, kas nāk ar smaidu, nes līdzi saskaņu. Un ne vienmēr radniecība nozīmē patiesu tuvību. Tāpēc ir labi ieklausīties sevī un ļaut mājām palikt par vietu, kur viss ir pa īstam. Kur vari justies labi. Kur gribas atgriezties.
Kāpēc es izmetu visas LED spuldzes savā mājā un nomainīju tās ar parastajām kvēlspuldzēm
Tie, kas aiznes jūsu iekšējo mieru
Ir cilvēki, kas runā klusi un pieklājīgi, bet tajā pašā laikā it kā izsūc no jums spēku. Viņi nekad nesauc pēc palīdzības un neizsaka tiešus pārmetumus. Viņi vienkārši pazūd, bet mājās paliek vēsums un tukšums. Kā tādi nemanāmi vērotāji, viņi it kā pārbauda: ar ko dzīvojat, ko esat paveikuši, kāpēc rīkojaties “nepareizi”.
— «Nedomā slikti, es tikai no labas sirds…»
— «Jā, tu esi mājas saimniece, bet es to darītu citādi…»
Varbūt šķiet nekaitīgi, bet pēc viņu vārdiem paliek smalks neērnums sirdī, vēlme novilkt sev apņemšanos un uz brīdi pasargāties no pārslodzes. Šādi cilvēki nebauda kopā būšanu — viņi it kā izlaiž no jums klusumu un spēku. Un dara to tā, ka pat nepamani. Atkal un atkal.
Kā reiz teica Maija Pļisecka: “Pat tuvākajiem cilvēkiem jāievēro distance, lai saglabātu tuvību.”
Tie, kas nāk ne tāpēc, lai parunātu, bet lai kritizētu
Ir viesi, kas ierodas nevis sarunām, bet it kā kā inspektori. Viņu mērķis ir novērtēt: cik tīrs mājās, kā jūs izskatāties, ar ko barojat bērnus.
Un sākas:
— «Paklājs tāds dīvains, agrāk bija omulīgāk»
— «Tu bērnībā biji pavisam citāda, gaišāka»
— «Varētu aiziet pie speciālista, izskats nav īsti labs»
Dažkārt tie ir vistuvākie — mamma, māsa, tante. Bet pēc šādām vizītēm rodas sajūta, ka esi izgājis pārrunu. Bez sliktā, bet katrā teikumā ir salīdzinājums, pārmetums un viegla augstprātība.
Sieviete no Latgales laukiem dalās pieredzē kā ir dzīvot kopā ar vecākiem 41 gada vecumā
Taču māja nav vieta kritikai. Māja ir vieta, kur pieņemt viens otru.
Nav problēma, ja cilvēks ierodas bez dāvanām. Problēma ir tas, ko viņš nes līdzi — sūdzības, neapmierinātību, skumjas un aizdomas.
Viņš apsēžas pie jūsu galda un dalās ar negatīvām domām:
— “Visi vīrieši ir vilšanās”
— “Vecums nes pārmaiņas”
— “Mēs bieži jūtamies nevajadzīgi”
It kā dalītos, bet aiziet vieglāks. Taču jūs paliekat ar smagumu, jo viņš noliek savu nastu, bet jūs to pārņemat.
Ķīniešu gudrība vēsta: «Daži ne tik daudz vēlas, lai viņus kāds uzklausa, cik vienkārši meklē iespēju skaļi paust savas bēdas.»
Tie, kas ir pārliecināti, ka jūsu māja viņiem kaut ko ir parādā…
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā
